Viņš tagad sevi sauc tikai par kluso vērotāju, bet bez viņa pirksta nebūtu iespējama Eiropas Vasaras skolas tapšana. Sava mūža laikā veltījies trimdas sabiedriskajam darbam un jauniešu aktivitātes veicināšanai. Bērnību aizvadījis Pārdaugavā, bet tagad, 92 gadu vecumā, viņa mājas ir Vācijā.
Eiropas Vasaras skolas 40. jubilejas gadā piedāvājam interviju ar EVS dibinātāju Imantu Balodi.
Ar kādām sajūtām sagaidījāt EVS 40 gadu jubileju?
EVS 40 gadu jubileju sagaidīju ar lielu pateicību tiem cilvēkiem, kuri daudzus gadus sekmīgi veidojuši EVS norises. Apbrīnoju brīnišķīgo kopību. Tās vērtību varu tikai papildināt ar nelielu stāstījumu par EVS sākumu Minsterē (lasīt šeit).
Kā Jūs vērtējat, kā šī EVS tradīcija turpinās?
Tagad, spriežot pēc EVS 40. jubilejas norisēm Dauguļos, Dikļu pagastā, redzams, ka EVS pastāvēšanu izkārto Eiropas Latviešu apvienība, darbojas EVS padome, kurā brīvprātīgi iesaistās EVS bijušie darbinieki un dalībnieki. Skolēni, saprotu, ir gan jaunās diasporas, gan vecās trimdas atvases, tā liecinot, ka EVS visumā ļoti labi uztver draudošās asimilācijas problēmas.
Kāpēc izvēlējāties savu sabiedrisko darbību veltīt tieši jauniešiem?
Savas sabiedriskās darbības sākumā biju iesaistījies trimdas latviešu sporta notikumos. Līdz ar to izveidojās labs kontakts ar vienaudžiem, respektīvi, jaunatni. Pazinu Augustdorfas latviešu ģimnāzijas abiturientu un jauno sportistu Jūliju Kadeli. Viņa ierosmē 1956.gada vasarā piedalījos Eiropas latviešu jaunatnes apvienības 3. kongresā Augustdorfā. Tur bēgļu nometnes koka baraciņās darbojās vienīgā trimdas latviešu pilna laika ģimnāzija. Tobrīd tās kodolu veidoja Latvijā dzimuši jaunieši. Līdzīgs bija arī šī kongresa dalībnieku sastāvs. Referātu tematos, sekojošās diskusijās un nakts pārrunās atzinām, ka mūsu - brīvas Latvijas sapnim - nepieciešama skaidra definīcija.
Šo izveidojām nākamajā ELJA kongresā. 1957. gada vasarā izskanēja vēsturiskā Etlingenas deklarācija ar tās 10 tēzēm, kuras ievadīja atzinums: Mēs esam par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanu. Šis bija vēstījums Latvijas jaunatnei visā pasaulē, jo sevišķi uzrunājot vienaudžus okupētajā dzimtenē. “Šo mērķu labā strādāsim, un mēs ticam jūsu atbalstam, kad situācija to atļaus. Nepārsteidzieties, bet ticiet, ka nāks laiks un mēs mūsu mērķi sasniegsim.”
Sekoja arī citi ELJA gadskārtējie kongresi. Kopējā darbā veidojās draudzības un jaunas ģimenes… arī manējā. Un tad pēkšņi 1965. gada vasarā saņēmu aicinājumu uzņemties Minsteres Latviešu ģimnāzijas internāta vadību. Uzdrošinājos un tā kopā ar sievu Elizabeti (Etlingenas kongresa Anglijas jauniešu pārstāve) šajā darbā aizvadījām 18 gadus. Tas nozīmēja neskaitāmas diennaktis kopā ar 60 - 80 trimdas pusaudžiem un jauniešiem. Šodien prieks par viņu dzīvi brīvā Latvijā.
Pilnu interviju iespējams izlasīt portālā Latviesi.com